top of page

2018. gada 2. septembris. Igaunija. Pārgājiens gar Ahjas upes krastiem Kiidjärve - Taevaskoja - Kiidjärve

 

Nu ko, laiks iepazīt arī Igaunijas dabu! Jau laicīgi dodos uz autoostu, lai nopirktu biļeti, bet izskatās, ka tur tādas parastas starppilsētu autobusu kases nemaz nav, vien lielo starpvalstu firmu lodziņi. Izmēģinu laimi pie biļešu automāta, bet tajā man nepieciešamais maršruts netiek piedāvāts. Labi, gan jau varēšu nopirkt pie šofera.

 

Kad plkst. 08:50 piebrauc autobuss Tartu – Põlva, angliski saku šoferim, ka man vajag biļeti līdz pieturai “Kiidjärve park” un dodu 5 eiro banknoti, jo stundas brauciens diez vai var maksāt vairāk. Šoferis naudu nepieņem, kaut ko nosmīn, un izdrukā man bezmaksas biļeti. Ēēe, protams, braukt bez maksas vienmēr ir forši, bet kāpēc šāda labvēlība? Iekārtojos vietā un vēroju pārējos pasažierus. Izrādās, ka visiem ir kas līdzīgs mūsu e-talonam. Cilvēks kāpj iekšā, saka, līdz kurienei brauks, šoferis savā planšetē nospiež pieturas nosaukumu, cilvēks nopīkstina e-talonu. Ak jel, te viss tik elektronizēts, ka par naudu biļetes nemaz netirgo? Viss jau būtu forši, bet man atpakaļ uz Tartu arī pēc tam jātiek… Ja nu otrs šoferis tik lādzīgs negadās? Redzēsim.

 

Izkāpju laukā no autobusa un dodos uz pārgājiena takas sākumu. Šodienai plānā apmēram 15 km, tāds tīrais nieks. Tiesa, drīz vien saprotu, ka nekāds nieks nebūs, jo reljefs ir visnotaļ paugurains, brīžiem var justies kā īstos kalnos! Šķiet, ka ziemā dažos takas posmos vienīgais veids, kā tikt uz leju, varētu būt uz dibena, ha, ha.

 

Jāteic, ka tik labi marķētu taku vajadzētu pameklēt! Būtu smagi jānopūlas, lai nomaldītos no īstā ceļa. Tā nu es sekoju, kur marķējums ved – gan šaura taciņa cauri papardēm, gan smuki pieblietēta taka cauri skujkoku mežam, gan trepītes, gan visādi citādi līku loči. Jauks maršruts, patīkama iešana un skaista daba visapkārt. Vienīgais mīnuss – mazliet rudenīgajā rīta stundā visi zirnekļi vēl saldi snauž pāri takai pāraustajos tīklos. To tik vien daru, kā ņemu no sejas nost tīklus un pa kādam zirneklim.

 

Brīžiem esmu Ahjas upes līmenī, brīžiem augstā kalnā, ainavas visdažādākās. Un kur nu vēl klintis! Un visvarenākā no tām – Taevaskoja, kas par skaistumu un diženumu! Bet vispār liekas, ka staigāju kaut kur gar Gaujas krastiem – mierīga upe un paugurains reljefs. Ideāls pārgājiens svētdienas pēcpusdienai.

 

Tā kā visu ceļu esmu gājusi varen mudīgā solī, tad pēc 4 stundu un 45 minūšu gājiena pieturā nonāku stundu pirms autobusa uz Tartu. Apēdu pāri palikušo pārtiku un palasu žurnālu. Pēc kārtīga pārgājiena var mazliet paslaistīties.

 

Kad piebrauc autobuss, šoferim uzreiz krieviski prasu, kā varu apmaksāt braucienu, ja man nav elektroniskās kartes. Viņš saka, ka tādā gadījumā man brauciens ir bez maksas. Ko? Prasu, kur varu tikt pie kartes. Un tad viņš man par 2 eiro šādu karti pārdod. Nu vairs neko nesaprotu – samaksāt par biļeti skaidrā naudā nevaru, bet samaksāt par karti varu? Ha, ha, ha, kas te notiek?

 

Vēlāk no vienas paziņas noskaidroju, ka pēdējā laikā daudzi maršruti ir bez maksas, un elektroniskās kartes cilvēki lieto vien statistikai. Visa šī transporta padarīšana man vēl būs jāizpēta, bet kopumā šī bija varen jauka diena – absolūts miers, fantastiskas klintis un kārtīga izkāpelēšanās augšup lejup.

bottom of page