2017. gada 2. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Sirpis un… (āmurs?) piparmētras

 

Pa nakti ciemos atbraukusi Zevaras māte Gaļa, Bobo un Momo pilsoņkara laikā pazudušā dēla sieva.

 

Pie brokastu galda ar Farangisu aizrunājamies par precību jautājumiem Tadžikistānā. Izrādās, ka viņas tēvs labāk gribētu, lai viņa apprec ārzemnieku, nekā kādu tadžiku, kurš nav pamirietis. Kāpēc? Jo Pamirā pieņemts precēt tikai vienu sievu (musulmaņi šiīti), savukārt Dušanbe un citos reģionos reliģija ļauj precēt vairākas sievas (musulmaņi sunnīti), lai gan oficiālā valsts vara to ir aizliegusi. Tā nu daudziem ir oficiālā sieva, kas dara visus mājas darbus un viena vai vairākas reliģiskās sievas, kas no laicīgās varas viedokļa ir mīļākās, bet no reliģiskās varas viedokļa – sievas. Turklāt Pamirā nav pieņemts sievas iekaustīt, šādā gadījumā visa ģimene un radi pavērstos pret vīru. Bet citur vīri mēdz iekaustīt sievas, turklāt sabiedrība to akceptē. Tā lūk.

 

Kad vaicājam Bobo, kāds šodienai plāns, viņš vispirms mūs aizved uz tēju istabu un parāda grafiku uz tāfeles, kas izskatās šādi:

07:00 celšanās

07:00 – 08:00 brokastis

08:00 – 12:00 darbs

12:00 – 13:00 pusdienas

13:00 – 13:30 pauze

13:30 – 18:00 darbs.

Lieliski, tagad visiem būs absolūti skaidrs, kad jāstrādā, kad nē. Principā mēs jau apmēram dzīvojam pēc šāda plāna, vienīgi vakari parasti ir visai miglā tīta padarīšana. Un arī brokastis mēdz ievilkties, jo gaidām Farangisu, kura vienmēr čammājas.

 

Pēc iepazīšanās ar plānu ķeramies klāt tēju maisījumu gatavošanai un pakošanai, bet kādā brīdī atduramies pret piparmētru trūkumu. Tā nu ņemam rokās sirpjus un dodamies medīt Āzijas piparmētras. Interesanti, ka visi vietējie zāli pļauj ar sirpjiem, nevis izkaptīm. Diez kāpēc tā? Tālumā atkal mūs novēro viens armijnieks.

 

Kad esam sasirpjojušas lērumu piparmētru, pārējo dienas daļu pavadām atdalot no kātiem lapiņas un ziediņus.

 

Kādā brīdī ciemos uzrodas divas tantes un puisēns ar blondiem matiem un… brūnām acīm! Tik eksotisks skats! Izrādās, ka Pamira reģionā mēdz būt cilvēki ar blondiem matiem un dažkārt pat zilām acīm. Kaut kāda dīvaina vēsturiski izveidojusies gēnu kombinācija.

 

Vakarā Farangisa mūs sauc palīgā gatavot манту. Gluži kā tādi pelmenīši. Izrādās, ka to pagatavošanai pat ir speciāls tvaicējamais katls. Tante Gaļa gan saka, ka PSRS laikos tāds bija katrā mājā, un brīnās, ka es par to neko nezinu. Tad viņa nospriež, ka varbūt tāds bija tikai PSRS islāma valstīs. Vēl viņa man jautā, vai taisot pelmeņus mēs joka pēc mēdzam kādā pelmenī noslēpt monētu. Es pie sevis nodomāju, ka nezinu nevienu, kurš mājās taisītu pelmeņus. Jā, Rietumeiropā es brīnos par to, ka veikalos pārdod sarīvētu sieru, sagrieztus dārzeņus un tamlīdzīgas muļķības, bet tadžiki Latvijā noteikti brīnītos par to, ka veikalos tirgo gatavus pelmeņus. Cik gan viss ir relatīvs un atkarīgs no vietas, kur atrodies.

 

Zevaras mamma šķiet baigi forša un mūsdienīga. Pat mazliet runā angliski.

 

Vakariņu laikā par godu tantes Gaļas atbraukšanai uz galda tiek likts pašbrūvēts bārbeļu vīns, glāzes tiek tukšotas pie diviem tostiem.

 

Izrādās, ka манту tadžikiski nozīmē “es-tev”, kad pastāstu par līdzīgas nozīmes vārdiem latviešu valodā, tikai mazliet citādā deklinācijā, Bobo ir pārsteigts un vienlaikus priecīgs par kopīgo valodās.

 

Vakariņu laikā joprojām notiek strīdi par “Gulu Giyoh” festivāla norises datumiem. Bobo grib rīkot festivālu 18. augustā no rīta, kas ir piektdiena, bet pārējie iebilst, ka tas nozīmētu mazu apmeklētību. Pārējie grib rīkot festivālu 19. augustā, bet tad Bobo paredzēts doties ceļā uz citu festivālu. Dakteris ir ļoti ietiepīgs un nevienā neklausās. Tad jau redzēs, kā būs. Es gan nesaprotu, kā viņi cer pagūt visu normāli saorganizēt, ja ir jau 2. augusts, bet vēl nav skaidrs pat pasākuma norises datums…

© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now