2018. gada 2. februāris. Vācija, Berlīne & Ungārija, Budapešta. Pārsteigumu pilnie “ruin bars”

 

Autobusu pieturās un uz ielām novēroju, ka cilvēki Berlīnē ģērbjas diezgan neglīti – sportiski un nesaskaņoti. Nav uz ko skatīties un priecēt acis. Arī Gabriela vakar stāstīja, ka šeit galvenā modes ideja ir “jo neglītāk, jo labāk”.

 

Pa ceļam uz lidostu ar autobusiem braucu cauri dažādiem rajoniem, kas vēl jo vairāk paspilgtina mazpilsētas sajūtu. Mans prāts atsakās pieņemt, ka esmu Berlīnē, daudzmiljonu pilsētā. Šķiet, ka kopā salipinātas daudzas Lucavsalas, Kuldīgas un Āgenskalni. Kaut kā tā.

 

Berlīnes lidostā drošībnieks par manu no tadžiku auduma šūto datora apvalku prasa: “Tā agrāk bija spilvendrāna?”. Ko? Cik rupji! Ha, ha, ha!

 

Budapeštā nopērku biļetes (~1 eur, 1 brauciens) un kāpju autobusā. Biļete jākompostrē. Bāžu biļeti caurumā, bet biļete ir platāka par caurumu un nelien iekšā. Hmm… Meklēju, vai nav cita cauruma, bet aiz manis stāvošā meitene saka, ka es nupat visu darīju pareizi. Es viņai rādu, ka mana biļete nelien caurumā. Šoferis pamāj, lai dodos tālāk un nekavēju satiksmi. Nu labi. Izvelku no kabatas otru biļeti, bet tā ir cita platuma. Dīvaini. Aizrakstu Adri, viņa atraksta: “Saloki vajadzīgajā platumā!”. Ko? Izrādās, ka vidēji katra divdesmitā biļete ir nepareiza platuma, un tā ir jāsaloka, lai iebāztu kompostrētājā.

 

No autobusa pārsēžos metro. Tā kā Adri vēl strādā, tad sekoju intuīcijai un dodos pastaigā. Nokļūstu ielā ar smukām mājām. Tādā platā ielā ar lielām ēkām uzmācas baigā nospiestība. Turklāt, jā, jā, ir jau smuki, bet tādas ielas ir katrā Eiropas pilsētā. Kaut kur starp mājam pamanu pauguru un mudīgi dodos tajā virzienā. Nonāku pie Donavas promenādes, no kuras paveras skaists skats uz Budas pili. Nu re, cita lieta! Jauks skats, upe, forša promenāde pastaigām, nekādas nospiestības! Tiesa, sāk līt… Bet visu jau nevar gribēt.

 

Vēlāk aizklīstu uz citu pusi un nonāku pie Sv. Stefana katedrāles. Jāsaka, ka šeit arhitekti zināja, ko darīja, atstājot katedrāles priekšā tik lielu laukumu tukšu! Beidzot baznīcu var normāli ietilpināt kadrā, he, he, he! Ieeju aplūkot baznīcu arī no iekšienes (ziedojums ~1 eur).

 

Pēc tam stāvu pie katedrāles un pamatīgā lietū gaidu Adri. Un tur jau viņa skrien! Adri: “Dīvaini tevi redzēt Eiropā, nevis kaut kur stepē!”.

 

Iekožam pa burekam. Tāds kā kārtainās mīklas pīrāgs, pildīts ar biezpienu un spinātiem. Ļoti gards!

 

Tad dodamies uz bāru “Szimpla”, kas ir trakākais bārs, kādu jebkad esmu redzējusi! Budapešta slavena ar tā sauktajiem “ruin bars” (tulk.: gruvešu bāriem) – visnotaļ alternatīvas iestādes, kas iekārtotas pamestās mājās, izmantojot uz ielām vai krāmu tirdziņos atrastas mēbeles, dekorācijām lietojot vistrakākās lietas, ko vien var iedomāties. Kopiespaids ir ļoti dīvains, sirreāls un hipijisks. Cilvēki uz šiem bāriem iet tādi, kā ir, speciāli nepucējoties. Forša koncepcija. Daudzi bāri aizņem nevis vienu telpu, bet veselu māju un iekšpagalmu, radot pamatīgu alternatīvo “ciematiņu”. Bārs “Szimpla” dekorēts ar daudziem augiem, dīvainām skulptūrām, mašīnu detaļām, veciem datoriem un ko tikai vēl ne! Iepriekš pat nespēju iztēloties, ka šāda vieta var eksistēt! Rīgas “hipstervietām” būtu ko pamācīties! “Szimpla” šovakar tiek rādītas Budapeštas animāciju filmu festivāla labākās filmas. Ļoti interesanti vērot tik dažādās tehnikās veidotas animācijas! Pēc filmu noskatīšanās dodamies uz citu kafejnīcu, kur ilgi, ilgi pļāpājam.

 

Pēc tam ejam uz Adri mājām. Viņa īrē istabiņu dzīvoklī ar diviem portugāļu puišiem. Tik augstus griestus līdz šim nekur neesmu redzējusi! Savukārt Adri istabiņai ir tikai viens logs, tas pats ir uz iekšpagalmu, līdz ar to viņas istabā praktiski nav dienasgaismas.