2013. gada 1. novembris. Koka baznīcas, zilas sienas, salmu jumti, raibas segas

Visapkārt vieni vienīgi kalni! Ideāli! Es kādreiz noteikti gribu dzīvot kalnainā rajonā. Līdzenumi mani beidz nost... Varētu jau domāt, ka cilvēkam nekad nav labi un vienmēr pietrūkst tieši tas, kā nav, tomēr domāju, ka kalni noteikti nav tas gadījums, un pat ja es dzīvotu kalnos ilgu laiku, man tie noteikti neapniktu. Arī viens vietējais čalis teica, ka bez kalniem viņš nespēj dzīvot, jo ir ļoti pie tiem pieradis, un nokļūstot kaut kur, kur nav kalnu, viņš nejūtas īpaši labi...

Lai iepazītu rumāņu kultūru pēc iespējas labāk, devos uz brīvdabas muzeju, kur aplūkojamas no dažādām Rumānijas vietām atvestas un restaurētas senās ēkas. Tur aplūkojama arī Rumānijai tik raksturīgā koka baznīciņa ar smailo jumtu. Ak, man tā patīk rumāņu keramika un amatniecības izstrādājumi! Tik krāsaini un rakstaini! Muzejs izvietots diezgan plašā teritorijā, un no tā augšējās daļas pavērās labs skats uz pilsētu. Tā kā muzejs bija daudz lielāks un paņēma daudz vairāk laika, nekā plānots, tad atpakaļ uz viesnīcu, lai paspētu atgriezties laikā, es skrēju. Protams, ka nekas laikā nesākās, un arī bez skriešanas neko nebūtu īpaši daudz nokavējusi...