© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2019. gada 1. jūnijs. Poliete Monika Latvijā. Pārgājiens gar Amatu, Līgatnes bunkuri un hipiju Rīga

 

Plkst. 07:00 sēžamies autobusā uz Melturiem, lai vēlāk dotos pārgājienā gar Amatu. Šī man ir jau trešā reize uz šīs takas. Maršruts gar Amatu ir fantastisks skaists jebkurā gadalaikā, taka ir gana pauguraina, gana mežonīga, bet tajā pat laikā gana labiekārtota, lai katrs atrastu savai gaumei ko piemērotu. Un kur nu vēl iespaidīgais Zvārtes iezis! Šī noteikti ir mana ārzemniekiem rādāmā klasika.  

 

Līdz šim domāju, ka šī nu reiz ir taka, uz kuras nomaldīties nav iespējams – labi marķēta, turklāt gar upi šķietami ved tikai viens celiņš, tāpēc var pat lāga nesekot marķējumam, bet vien takai. Taču šoreiz nākas secināt, ka arī šeit ir iespējams nomaldīties. Kaut kādā brīdī konstatējam, ka taka priekšā izbeidzas. Nevar īsti saprast, varbūt jāturpina soļot uz priekšu, jo taka vienkārši aizaugusi. Ejam, ejam, bet taka platāka nepaliek, marķējums nekur nav redzams, un kādā brīdī nokļūstam paparžu džungļos. Nē, kaut kas nav riktīgi! Ejam atpakaļ uz vietu, kur taka vēl izskatījās pēc takas. Mēģinām atrast marķējumu. Atrodam, sekojam tam, bet atkal nonākam tajā pat vietā, kur beidzas gan taka, gan marķējums. Kas tā par mistiku? Varbūt tomēr iepriekš kaut kā neatradām taku? Dodamies vēlreiz pa celiņu, kas iepriekš aizveda līdz papardēm. Tad izdomājam doties atpakaļ, bet sekojot strautam, kas noteikti ietek Amatā. Jā, tas arī ir dīvaini, ka vairs neejam gar pašu Amatu. Nokāpjam pa krauju lejā, bet saprotam, ka tur ir visai neizbrienami brikšņi. Jau kuru reizi čāpojam atpakaļ uz vietu, kurā reālā taka un marķējums izbeidzas. Pilnīga mistika! Pirmo reizi mūžā man ir sajūta, ka piemeties vadātājs – staigājam turpu šurpu bez nekādiem panākumiem, kā nekur netiekam, tā netiekam, takas turpinājuma vienkārši nav. Sāk palikt pat mazliet baisi. Protams, vienmēr varam doties atpakaļ uz šoseju un braukt uz Rīgu, bet tas neietilpst manos plānos! Nekas, tik viegli tam vadātājam nepadošos! Izlemju kāpt lejā pa krauju, kas ved uz Amatu. Soļojot gar Amatu mums agrāk vai vēlāk ir atkal jānonāk uz īstās takas. Nokāpjam lejā un… taka atrodas! Arī marķējums atrodas. Kā? Nesaprotu. Kurā brīdī sākās šī taka, ja iepriekšējās takas beigas bija paugurā, bet nebija nekādu norāžu lejup? Šī tā arī paliek neizskaidrojama mīkla, bet vismaz varam turpināt ceļu tālāk. Kā jau minēju, maršruts gar Amatu ir ļoti daudzveidīgs – nākas lauzties cauri aizaugušiem krūmiem, brist cauri dubļiem, bet vietām varam smalki soļot pa koka laipām un trepītēm, fonā patīkami urdz Amata, ir gan kalni, gan lejas, dažādi klinšu atsegumi un skaists mežs. Nudien – visām gaumēm! Kad sasniedzam Veclauču tiltu, kempingošanas zona pilna ar auto, griliem un vīriešiem. Nevienas pašas sievietes. Viņi mums kaut ko sauc, bet mēs mudīgi soļojam tālāk. Vienai pašai būtu neomulīgi. Tad seko šī pārgājiena garlaicīgākais posms – zemes ceļš līdz Padomju bunkuram.

 

Jau iepriekš sazinājos ar bunkuru, lai būtu droša, ka šajā datumā plkst. 16:00, pēdējā pieejamā laikā, ekskursija būs arī angļu valodā. Man atbildēja, ka, protams, būs. Par spīti rīta vadātājam un staigāšanai turpu šurpu, nonākam pie bunkura jau plkst. 15:00. Gribu nopirkt biļetes, bet man saka, lai nākam tieši pirms ekskursijas. Drošības labad pārjautāju, vai tiešām ekskursija būs arī angļu valodā. Man nikni attrauc, ka nebūs vis. Es visai šokēta prasu: “Kā tad tā? Es e-pastā prasīju par šo datumu un laiku, man teica, ka būs!”. Bet viņa: “Kad mums ir gids, tad ir angļu valodā, kad nav gida, tad nav.”. Un viss. Es saprotu, ka var gadīties visādi, bet nu tad varētu vismaz to paskaidrot laipnākā tonī un atvainoties, nevis bez maz vai uzbrēkt man virsū, ko es te esmu iedomājusi… Kad pēc stundas atgriežamies, situācija jau ir mainījusies, uzradušies arī citi ārzemnieki, un arī gide angļu valodā. Lieliski! Tā nu tiekam pie varen jestras ekskursijas ar visu pelmeņu ēšanu. Monika ir sajūsmā! Viņu ļoti interesē ne tikai 80. gadu mode, bet arī PSRS laiku vēsture. Arī man nekad neapnīk ekskursijas Līgatnes bunkurā, jo katrs gids tās vada absolūti citādāk.

 

Tā kā pēdējais autobuss uz Līgatni jau aizgājis, tad mums neatliek nekas cits, kā turp soļot kājām, cerot, ka pa ceļam izdosies nostopēt kādu auto uz šī vientulīgā ceļa. Biju plānojusi jautāt citiem ekskursantiem, vai viņiem ir divas brīvas vietas auto, bet vāciešu auto jau ir pilns, latviešu ģimenei arī brīvu vietu nav, kaut kādi vēl trīs puiši grib pastaigāt pa dabas takām, bet vēl viens pāris ir ar moci. Nekas nespīd.

 

Pie vārtiem pamanu vienu auto, kam tikko iedarbināts motors. Pie sevis nodomāju, kaut tas nepagūtu aizbraukt bez mums, bet kad aplūkoju tuvāk šoferi, saprotu, ka nemaz negribu ar viņu braukt, tāpēc dodamies uz priekšu ar kājām. Šoferis, iesildījis mašīnu, pats piebrauc pie mums un apstājas: “Meitenes, vai nevajag aizvest?”. Reāls dzērājģīmis, pat nesaprotu, vai tagad ir skaidrā vai nē. Pirmo reizi manā stopēšanas karjerā man ir iekšējs “nē!!!”, un es arī tam paklausu, labi zinot, ka varbūt citu mašīnu nemaz nebūs. Bet tas ir stopēšanas pirmais likums, klausīt intuīcijai. Tā nu atšujam šo puisi, un soļojam, soļojam, soļojam. Vēlāk palaimējas nostopēt vienu sievieti, kura mūs aizved līdz Lejaslīgatnei, no kuras nonākam Līgatnē. Izrādās, ka esam tieši 5 minūtes pirms autobusa uz Augšlīgatni, cik lieliski! Pēc tam arī uz šosejas nav ilgi jāgaida, līdz notveram autobusu uz Rīgu.

 

Rīgā dodamies uz Lastādijas rajona Hipiju svētkiem, kas noris kādā pagalmā starp graustiem ar skatu uz LZA. Pasākumā valda radoša atmosfēra, skan lieliska mūzika, bet redzu, ka Monika izskatās ne gluži savā ādā. Prasu, vai grib apsēsties, varbūt ir piekususi. Saka, ka nē, nē, pastāvēs. Man mūzika un hipijiskā noskaņa atver otro elpu, kaut arī esam šodien daudz nostaigājušas, bet Monika joprojām izskatās tāda kā sagurusi. Vēlreiz prasu, vai grib apsēsties. Viņa saka, ka viena nesēdēs, jo “kā gan tas no malas izskatīsies”. Emm, ko? Otrā laukuma pusē pamanu krēslu, kurš ir maliņā, un es varu stāvēt tam blakus, jo man sēdēt galīgi negribas. Dodamies turp. Pēc brīža vēlreiz prasu, vai tiešām viss ir labi. Un tad atklājas, ka 1) viņai riebjas publiski pasākumi; 2) viņa neklausās dzīvo mūziku, bet tikai ierakstus, jo ierakstos mākslinieki visu varējuši izdarīt tieši tā, kā grib. Un ko man tagad darīt? Man pašai ļoti patīk šis pasākums, turklāt esmu šeit sarunājusi tikties ar Valdi, kurš drīz ieradīsies no Tallinas… Bet… Monika ir mans viesis. Tad es aizdomājos par to, ka neviens ar viesiem neauklējas tik dikti kā es, un es esmu pelnījusi izbaudīt šo koncertu. Vai es vainīga, ka viņai tādas cimperlīgas iedomas? Sazvanu vecākus un lūdzu atbraukt pakaļ Monikai. Šķiet, ka mierīgs vakars mājās viņai ies pie sirds labāk. Netīšām satieku Inesi, drīz vien ierodas arī Valdis, un vakars paiet ļoti jauki.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now