2016. gada 1. maijs.  Koka mājeles, ūdenskrituma malkošana un Grīgs

​

No rīta kārtīgi izgulējos, jo nebija jau kur steigties - diena Stavangeres apskatei un tad nakšņošana lidostā. 

 

Sākumā caur dzīvojamo māju rajonu aizlīkumoju uz skatu pakalnu. Tad virzījos uz centru, pa ceļam apskatot Arheoloģijas muzeja darba laiku - tas atvērsies tikai plkst. 11:00.

 

Pēc tam devos aplūkot vecpilsētu. Ļoti, ļoti neparasta vecpilsēta - mazas, baltas, mīlīgas koka mājiņas un bruģis. Izcili piemērota vieta nesteidzīgai svētdienas rīta pastaiga, tverot pavasara saules starus. 

 

Lai cik arī vecpilsēta jauka, bet cik gan ilgi pa to riņķosi? Kāpu lejā un devos uz līča otru pusi, lai meklētu Stavangeres viskrāsaināko ielu. Pretstats baltajai vecpilsētai. Īsts krāsu sprādziens! Žēl tikai, ka šī iela bija diezgan īsa un viss krāsu prieks ātri beidzās.

 

Joprojām ielas kā izmirušas, veikaliņi nestrādā. Gribēju aiziet uz info centru, bet izrādījās, ka svētdienās tas nestrādā. Visi lielveikali arī slēgti, labi, ka man somā vēl palikuši cepumi. 

 

Pēc kāda laika beidzot izdevās atrast strādājošu veikaliņu, kur nopirkt pastkartes. Tā nu plkst. 12:00, kad biju jau visu interesanto pilsētas sadaļu izstaigājusi, sēdēju uz soliņa un rakstīju pastkartes. Plkst. 12:00!! Jā, ja vien man nav ieplānots muzeju apmeklējums, kādi īpaši apskates objekti vai iepirkšanās, tad ar divām stundām pilsētas iepazīšanai man ir absolūti pietiekoši.

 

Sēdēju piestātnē un grauzu cepumus, kad pie manis pienāca divi ceļotāji un prasīja, vai zinu, kur ir piestātne prāmim uz Preikestolen. Nu ja, info centrs jau šodien nestrādā. Varēju sīki un smalki izstāstīt kā tur nokļūt. Īstenībā traki, ja paļaujies, ka visu sev nepieciešamo informāciju dabūsi info centrā, bet beigās izrādās, ka tas nemaz nestrādā...

 

Tā riņķojot jau bija pienācis laiks, kad droši varēju doties uz Arheoloģijas muzeju vikingu dārgumus lūkoties, bet... tas joprojām bija slēgts. Dīvaini. Tam šodien bija jāstrādā. Vai arī Norvēģijā 1. maijs ir brīvdiena? Tomēr uz durvīm nebija nevienas zīmes par to, ka un kāpēc muzejs šodien nestrādā. Apgāju ēkai visriņķī, lai pārbaudītu, vai nav kādas citas durvis, bet nekā. Šis bija vienīgais muzejs, kuru tiešām gribēju aplūkot. 

 

Nācās doties atpakaļ uz centru. Pa ceļam satiksmi bija nobloķējusi kaut kāda demonstrācija. Īsti nesapratu tās jēgu, jo spriežot pēc plakātiem, katrs izteica viedokli par kaut ko citu - kāds par bēgļiem, kāds par nodokļiem, kāds par vēl kaut ko, bet dažiem vispār bija karogi ar sirpi un āmuru. Dīvaini.

 

Bāc, jau no rīta paguvu izstaigāt skaistāko Stavangeres rajonu, ko tagad? Izdomāju, ka varētu aiziet uz Jūrniecības muzeju, jo šādi muzeji man arī vienmēr likušies interesanti. Pa ceļam uz muzeju pamanīju, ka ostā piestājis kruīza kuģītis.  Iešāvās prātā doma, ka muzeja vietā varbūt varētu izmest līkumu ar kuģīti. Nodomāju, ka būtu jau forši, bet tas noteikti maksā sasodīti dārgi. Nedaudz minstinājos, bet aizlēmu aiziet un vismaz noskaidrot brauciena cenu. 50 EUR par trīs stundu braucienu. It kā dārgi, bet no otras puses - trīs stundas ir gana ilgs laiks. Turklāt man tāpat vairs nebija īpašu plānu Stavangerei, bet iespēja izbraukt pa fjordiem nozīmēja atkalredzēšanos ar kalniem. Neba bieži braukāju ar kuģīti starp klintīm. Aiziet!

 

Ai, jau pēc pāris minūtēm sapratu, ka izvēle par labu braucienam ar kuģīti noteikti bija pareiza. Fjordi, kalni, klinšainas salas, ūdens, vējš matos, mmm! Apbrīnoju norvēģus, kas uz tādām klinšainām saliņām ceļ mājas. Interesanti, kāda ir sajūta auto vietā lietojot motorlaivu? Tādas mežonīgas un skarbas klintis. Ar kuģīti iepeldējām vienā šaurā klinšu aizā, pie kazām un zem Preikestolen. Ha, ha, biju iedomājusies, ka Preikestolen no malas izskatās daudz citādāk. Ja vien uz laivas ik pa laikam neskanētu info par apkārt redzamo, nekad neiedomātos, ka tā niecīgā klinšu pārkare ir Preikestolen. Forši, ka pie īpašiem apskates objektiem skanēja klasiskā mūzika, paspilgtinot noskaņu. Dabas un cilvēka radītā skaistuma mijiedarbība. Piebraucām pie viena ūdenskrituma tik tuvu, ka darbinieks spainī savāca ūdeni, ko vēlāk varējām padzerties. Protams, ka iespēju garām nelaidu. Vispār baigi labā ideja! Kad sākām atpakaļceļu, visi sagāja iekšā slēpties no aukstā vēja, bet es joprojām paliku laukā apjūsmot dabu. Izbrauciens nudien bija maksātās naudas vērts.

 

Pēc vējainā izbrauciena biju pārāk nosalusi, lai turpinātu klīst apkārt pa pilsētu, tāpēc nolēmu atrast autobusu uz lidostu. Ai, negribas, ai, kā negribas doties uz lidostu un pielikt punktu šim piedzīvojumam. 

 

Par laimi Stavangeres lidostā krēsliem nav roku balstu, kas nozīmē visnotaļ ērtu gulēšanu. Bet pirms tam - grāmatas lasīšanas laiks.